Merkurs
Merkurs riņķo vidēji 58 milj.km attālumā no milzīgās, svelmainās Saules. Vienu apriņķojumu ap Sauli tas veic 88 dienās, bet vienu apgriezieu ap savu asi 59 dienās. Šie periodi ir saistīti. 2x apgriežoties ap Sauli tas 3x apgriežas ap savu asi.
Merkurs redzams zemu pie horizonta austrumos pirms saullēkta vai rietumos pēc saulrieta un ir grūti pamanāms.
Mazākā planēta ar diametru 4,88 tūkst km (3,47 ir mūsu Mēnesim) ir absolūti apaļa. Nav gadalaiku. Dienā virsma sakarst lidz 430C. Naktīs atdziest līdz -180C. Diennakts uz Merkura ilgst 176 Zemes gadus vai 2 Merkura gadus. Nav atmosfēas. Virsa līdzīga Mēnesim.
Venēra
Venēras spožie, baltie mākoņi atstaro 75% no Saules gaismas un kad Saule, Zeme un Venēra attiecīgi izvietojas, izveidojas brīnisķīgs spožs apskates objekts.
Tāpat kā Mēnesim, arī Venērai ir fāzes. Fāze mainās pēc 1 gada un 7 mēnešiem.
Veneras diametris ir gandrīz tāds pats kā Zemei- 12 tūkst km. Amosfērā lielākoties ir CO2 un tā izskatās svītrota. Uz Venēras virsas t sasniedz 470C un spiediens 92 atm (uz Zemes tāds ir 900 metrus zem ūdens). Nav gadalaiku. Ap Sauli apriņķo 225 dienās vidēji 108 milj km attālumā. Zemei var pietuvoties 39 milj km attālumā.
Marss
Marsa diametrs 6,79 tūkst km. (puse no Zemes) Vienu apgriezienu ap savu asi tas veic 24 stundās un 37 minūtēs, pastāv gadalaiki. Uz Marsa ir auksts, vidējā t -60C
Atmosfēra ir retināta, galvenokārt sastāv no CO2 (95%) un nedaudz slāpekļa un argona. Atmosfēras spiediens ir ļoti mazs 6hPa (uz Zemes tāds ir 40 km augstumā). Marsa debesis ir skaidras, tikai reizēm parādās retināti balti vai violeti mākonīši. Uz Marsa pūš vējš 10m/s. Bet var sacelties arī vētras. Putekļu vētras var ilgt vairākus mēnešus un pilnībā aizsegt debesis.
Marsam nepieciešami 2 gadi, lai tas veiktu vienu apriņķojumu ap Sauli vidēji 1,5x tālāk, nekā Zeme. Orbīta ekscentriska.
Pavadoņi Foboss un Deimoss.
Jupiters
Vidējais attālums līdz Saulei 5,2av (1av ir Zemes attālums līdz Saulei- 150 milj km) Attālums līdz Zemei no 590 līdz 970 milj km.
Jupitera opozīcija, kad tas ir visspožākais, atkārtojas ik pēc 1 gada un 1 mēneša.
Jupitera pavadoņus var redzēt nelielā teleskopā. Tie ir Jo, Eiropa, Ganimēds un Kalisto.
Jupiteram ir bieza un blīva atmosfēra (80 % H un 20 % He, kā arī amonjaks, metāns uc), kas pakāpeniski pāriet šķidrā stāvoklī (bez robežvirsmas). Jupiteram nav cietas virsmas, bet iespējams ir dzelzs-silikātu kodols. Kodolā spiediens sasniedz 60 mil.j atmosfēru, t 25 000C. Jupitera mākoņos t ir -130C
Saturns
Senie esot uzlūkojuši Saturnu par planētu, kura atrodas uz pašas augstākās sfēras tūlīt pirms nekustīgajām zvaigznēm (pārējas planētas (Urāns un Neptūns) ar neapbruņotu aci nav redzamas). Saturnam nepieciešami 29,5 gadi, lai tas aplidotu ap Sauli, tāpēc Saturns lēni pārvietojas pret zodiaka zvaigznājiem un vidēji katrā pavada 2,5 gadus.
Saturns sākotnēji ir bijis Romiešu graudu nūmens un sējēju aizbildnis. Grieķu mitoloģijas ietekmē tas pārvērtās par titānu vadoni, Urāna (debesu) un Gajas (zemes) dēlu, kurš nogāzis no troņa savu tēvu, bet kuru pašu, savukārt, nogāzis Jupiters. Par godu vecajiem labajiem laikiem, kad valdīja Saturns, Romieši 17. decembrī rīkoja Saturnālijas, kuru laikā kungi kļuva par kalpiem un otrādi, bet ētika nebija saistoša. Angļu val. saglabājies romiešu Saturna nedēļas dienas nosaukums Saturday. Ebrejiem Saturns ir Shabbathai.
Saturnam bez gredzena ir vēl vairāk par 50 pavadoņiem, kuri gan lielākotes gan ir mazi, bet otram no lielākajiem, Titātam, ir atmosfēra un tā lielums ir 60% no mūsu Mēneša.
Pirmais Saturnu ieraudzīja Galilejs, tomēr viņš, sliktās optikas dēļ, nespēja saskatīt Saturna gredzenu, tāpēc viņam likās, ka tas ir vēl viens objekts un kad tas vēlāk it kā pazuda (pavēršoties pret sauli), Galilejs nosprieda, ka Satruns apēdis savu otro pusīti. 1655 gadā gredzenus identificēja Kristians Higens.
vvin! astro 